Chapter 12

¹Bet kad daudz ļaužu bija sapulcējušies, tā ka tie gandrīz viens otru samina, Viņš sāka runāt saviem mācekļiem: Sargieties no farizeju rauga, kas ir liekulība! ²Jo nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nezināms, kas nenāks zināms. ³Tāpēc, ko jūs esat teikuši tumsā, to runās gaismā; un ko jūs kambaros sacījāt ausī, tas tiks sludināts no jumtiem. ⁴Un es jums, saviem draugiem, saku: nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs neko nespēj darīt! ⁵Bet es jums rādīšu, no kā jums jābaidās: bīstieties no tā, kam vara pēc nonāvēšanas iemest ellē. Tiešām, es saku jums: tā baidieties! ⁶Vai piecus zvirbuļus nepārdod par diviem grašiem? Un neviens no tiem nav aizmirsts Dieva priekšā. ⁷Bet arī visi jūsu galvas mati ir saskaitīti. Tāpēc nebīstieties, jūs esat vērtīgāki nekā daudzi zvirbuļi. ⁸Un es jums saku: katru, kas mani atzīs cilvēku priekšā, to arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā. ⁹Bet kas mani noliegs cilvēku priekšā, tas tiks noliegts Dieva eņģeļu priekšā. ¹⁰Un katram, kas runā pret Cilvēka Dēlu, tas tiks piedots, bet kas zaimo Svēto Garu, tam to nepiedos. ¹¹Bet kad viņi vedīs jūs sinagogās un iestāžu, un valdības priekšā, nerūpējieties par to, ko jūs atbildēsiet vai ko teiksiet! ¹²Jo Svētais Gars jūs tanī brīdī mācīs, kas jums jārunā. ¹³Bet kāds no ļaužu pulka sacīja Viņam: Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā! ¹⁴Un Viņš tam sacīja: Cilvēk, kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju? ¹⁵Un Viņš sacīja tiem: Pielūkojiet un sargieties no katras mantkārības, jo ne no pārpilnības un tā, kas viņam ir, atkarīga viņa dzīve! ¹⁶Bet viņš tiem teica līdzību, sacīdams: Kāda bagāta cilvēka tīrums deva bagātu ražu. ¹⁷Un viņš sevī domāja, sacīdams: Ko lai es daru, jo man nav kur novietot savu ražu. ¹⁸Un viņš sacīja: Es darīšu tā: nojaukšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus; un tur es savākšu, kas man izaudzis un visu savu mantu. ¹⁹Un es sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev mantas piekrātas ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un dzīro! ²⁰Bet Dievs sacīja viņam: Tu neprātīgais, šinī naktī atprasīs tavu dvēseli no tevis, bet kam paliks tas, ko tu sakrāji? ²¹Tā iet tiem, kas krāj sev mantu, bet nav bagāts pie Dieva. ²²Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Tāpēc es jums saku: nebaidieties par savu dzīvību, ko jūs ēdīsiet, nedz arī par savu miesu, ar ko jūs ģērbsieties. ²³Jo dzīvība ir vērtīgāka par barību, un miesa vairāk par apģērbu! ²⁴Vērojiet kraukļus! Viņi nesēj un nepļauj, tiem nav ne klēts, ne šķūņa, bet Dievs tos uztur. Cik daudz vērtīgāki par tiem esat jūs? ²⁵Bet kas no jums rūpējoties var pagarināt savu augumu par vienu olekti? ²⁶Ja jūs nespējat pat vismazāko, ko tad jūs raizējaties par citu? ²⁷Ņemiet vērā lilijas, kā tās aug! Tās nestrādā un nevērpj, bet es jums saku: pat Salomons visā savā godībā nebija tā apģērbts kā viena no tām. ²⁸Bet ja Dievs tā ģērbj zāli, kas šodien tīrumā, bet rīt tiek krāsnī mesta, cik gan vairāk jūs, jūs mazticīgie! ²⁹Tāpēc arī jūs nejautājiet, ko ēdīsiet vai ko dzersiet, un neuztraucieties! ³⁰Jo to visu meklē pasaules tautas. Bet jūsu Tēvs zina, ka visa tā jums vajag. ³¹Labāk cenšaties vispirms pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, un viss tas tiks jums piedots klāt. ³²Nebaidies, mazais ganāmpulciņ, jo jūsu Tēvam labpaticis dot jums valstību! ³³Pārdodiet savu mantu un dodiet nabagiem dāvanas! Gādājiet sev somas, kas nenoveco, un neizsīkstošu mantu debesīs, kur zagļi netuvojas un kodes nebojā! ³⁴Jo kur jūsu manta, tur arī jūsu sirdis. ³⁵Jūsu gurni lai ir apjozti un degoša lāpa jūsu rokās! ³⁶Esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tūlīt atvērtu viņam, kad tas nāks un klaudzinās! ³⁷Svētīgi tie kalpi, kurus kungs pārnākot atradīs nomodā. Patiesi es jums saku, ka viņš apjozies nosēdinās tos, un, tos apstaigādams, viņiem kalpos. ³⁸Un ja viņš nāktu otrā nakts maiņā, un ja viņš nāktu trešajā sardzes maiņā un tā viņus atrastu, tad svētīgi šie kalpi! ³⁹Bet tas jums jāzina: ja nama tēvs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad viņš paliktu nomodā un neatļautu tam ielauzties savā namā. ⁴⁰Tā arī jūs esiet gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tādā stundā, kad jūs to nedomājat. ⁴¹Bet Pēteris sacīja Viņam: Kungs, vai tu šo līdzību saki mums vai visiem? ⁴²Un Kungs sacīja: Kā tev šķiet, kas ir tas uzticīgais un saprātīgais nama turētājs, ko Kungs iecēlis savai saimei, lai viņš tai dotu laikā kviešu mēru? ⁴³Svētīgs tas kalps, ko kungs atnācis atradīs tā darām. ⁴⁴Patiesi es jums saku: viņš iecels to pār visiem saviem īpašumiem. ⁴⁵Bet ja šis kalps, savā sirdī sacīdams: Mans kungs kavējas nākt, sāks sist kalpus un kalpones un ēdīs, un dzers, un piedzersies, ⁴⁶Tad tā kalpa kungs nāks tanī dienā, kad tas negaida, un stundā, kuru tas nezina, un atdalīs viņu, un dos tam tā daļu ar neticīgajiem. ⁴⁷Bet šis kalps, kas zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies un nepildīs viņa prātu, saņems daudz sitienu. ⁴⁸Bet kas nezinādams dara to, kas sodāms, tas saņems maz sitienu. Bet no katra, kam daudz dots, daudz arī prasīs; un kam daudz uzticēts, no tā daudz atprasīs. ⁴⁹Es atnācu uguni mest uz zemi, un mana vēlēšanās ir, lai tā iedegtos. ⁵⁰Bet man jākristās kristībā: un kā es ilgojos, kamēr tas notiks! ⁵¹Jūs domājat, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes? Es jums saku nē, bet šķelšanos! ⁵²Jo no šī laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem un divi pret trim. ⁵³Sašķelsies tēvs pret dēlu un dēls pret savu tēvu, māte pret meitu un meita pret māti. Vīramāte pret savu vedeklu un vedekla pret savu vīramāti. ⁵⁴Bet ļaudīm Viņš sacīja: Kad jūs redzat rietumos paceļamies mākoni, jūs tūliņ sakāt: būs lietus; un tā arī notiek. ⁵⁵Un kad pūš dienvidu vējš, jūs sakāt: būs karstums; un tā notiek. ⁵⁶Jūs, liekuļi, par debess un zemes izskatu jūs protat spriest, bet kāpēc jūs nespriežat par šo laikmetu? ⁵⁷Un kāpēc jūs nespriežat paši no sevis, kas taisnīgi? ⁵⁸Bet ja tu ej ar savu pretinieku pie priekšnieka, pūlies jau ceļā no tā atbrīvoties, lai viņš tevi neaizvestu pie tiesneša un tiesnesis nenodotu tevi tiesas izpildītājam, un tiesas izpildītājs neiemestu tevi cietumā! ⁵⁹Es tev saku: no turienes tu neiziesi, kamēr nebūsi samaksājis pēdējo grasi.